Latvijā savairojušies dažādi kreditori – bankas, nebanku aizdevēji, privātpersonas, kas piedāvā aizdot naudu, pūļa aizdevēji u.c. platformas. Vēl 30 gadus atpakaļ vienīgā iespēja aizņemties naudu bija no kolēģa, drauga vai rada. Ja radās uzkrājumi, tos varēja ieguldīt krājkasēs, kas līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu diemžēl piedzīvoja galu. Daudzu cilvēku mūža uzkrājumi tika zaudēti šajās krājkasēs un naudas maiņas (Latvijas rubļi pret latiem) rezultātā. Neskatoties uz iepriekš minēto Latvijā dzīvoja krietni vairāk iedzīvotāji, ielas bija cilvēku pilnas, pagalmos dzirdējām bērnu balsis.

Šobrīd alkstot pēc materiālas labklājības daudzi dodas projām peļņā uz ārzemēm un Latvijā atpakaļ neatgriežas. Viens no iemesliem šādai rīcībai ir greizā vērtību sistēma un izglītības, ģimenes lomas deformācija. No otras puses, daļa aizbraucēji to dara, jo nespēj atmaksāt parādus – bankām, retām mazajiem kredītu devējiem. Kad sākās ekonomikas krīze 2008. gadā, trīs istabu dzīvoklis Rīgas mikrorajonos varēja maksāt pat vairāk kā simts tūkstošus eiro. Šobrīd cenas ir nolaidušās atpakaļ uz zemes, taču tie, kas iegrābās, daļa jau ir projām un cenšas atstrādāt parādus Īrijā, Anglijā, Vācijā. Ja nebūtu šādi aizdevumi, viņi joprojām būtu Latvijā, vismaz liela daļa no viņiem. Šādas situācijas atkārtošanos ir iespējams ierobežot, uzliekot stingrākas prasības bankām un izveidojot Latvijas valsts īpašumā esošu banku, kas palīdzētu tikt pie mājokļiem ģimenēm ar bērniem vai tiem, kas vēlas iegādāties savu pirmo īpašumu. Diemžēl dažiem no šādiem mājokli pirkt gribētājiem ir sabojāta vēsture, kas liek bankām nepatikā saraukt degunu. Uz aizdevumu var pretendēt cilvēki, kam ir slikta kreditēšanas vēsture, taču visi pārkāpumi ir novērsti. Banku skatījumā šādi klienti gan joprojām ietilpst parādnieku riska kategorijā, bet kredīts parādniekiem netiek dots. Lai saņemtu pozitīvu atbildi ir jāspēj pierādīt, ka kopš pārkāpuma izdarīšanas brīža situācija ir uzlabojusies un tagad gan ienākumi, gan godaprāts ir kļuvis krietni augstāks. Salīdzinoši lielāku pretimnākšanu var izrādīt nebanku aizdevēji, taču arī tie vērtē katru pieteikumu individāli, pievēršot uzmanību gan ienākumiem, gan informācijai parādnieku reģistros. Rezultātā kreditēšanas vēsturei var būt un nereti arī ir izšķiroša loma, lemjot par aizdevuma izsniegšanu vai atteikšanu. Kredītspeciālisti arī ir tikai cilvēki un nevēlas uzņemties lielāku risku nekā vadība ir atļāvusi. Sliktu kredītu portfeļa savākšana pašam darbiniekam var draudēt ar algas samazinājumu vai pat altaišanu no darba, bet pie darba vietas tagad daudzi turas, cik stipri vien var.

Atgriežoties pie virsrakstā uzdotā jautājuma – vai aizdevumi būtu jāaizliedz. Nē, taču būtu jāievieš daudz stingrāks regulējums. Būtu jāaizliedz bankām iespēja piemērot augstākus procentus cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem, jo tas pasliktina šo cilvēku jau tā slikto finansiālo situāciju. Papildus būtu jāuzliek bankām noteikts koeficients, kas ierobežotu naudas aizdošanu spekulatīviem darījumiem biržās vai valūtas tirgos, bet liktu ieguldīt naudu ražošanā. Ja prasība netiek ievērota, licenci varētu anulēt. Protams, tas nebūtu saskaņā ar ES noteikumiem, jo ES darbojas ļoti spēcīgs banku lobijs, bet būtu saskaņā ar Latvijas nacionālajām interesēm.